Savas mājas vari veidot jebkurā vietā

Augot kā intravertam tīnim, kurš cenšas iemācīties kā būt ekstravertam, es ar pārliecību varu sacīt to, ka manos nākotnes plānos dzīvošana ārzemēs nebija iekļauta. Bet, par spīti tam, pēc vairākiem dzīvi mainošiem notikumiem, es tagad dzīvoju Latvijā – valstī, par kuras esamību kaut kur Eiropā es zināju, bet ne tās konkrēto atrašanās vietu.

Savu vidusskolas gadu laikā, pateicoties saviem skolotājiem, es iepazinu Erasmus+ programmu. Septiņpadsmit gadu vecumā devos uz Somiju, kas bija pirmā reize, kad devos uz ārzemēm. Tā bija neparasta pirmā pieredze ar daudzām dalītām sajūtām, bet nevarētu teikt, ka tā bija vislabākā pieredze. Es biju ierāvies savā čaulā, visu laiku cenšoties palikt savā komforta zonā, kaut arī es nebiju pat tuvu tai.

Šim ceļojumam sekoja daudzi citi, kuri parasti notika caur Erasmus+ programmu vai arī paša līdzekļiem. Jo vairāk es mijiedarbojos ar ārējo pasauli, jo atvērtāks es paliku. No tā brīža, kad esi sācis apceļot pasauli un mijiedarbojies ar citiem cilvēkiem un citām kultūrām, tu sāc vēlēties kaut ko vairāk – vismaz tā notika ar mani. Es meklēju kur spert nākamo, lielo soli – tādēļ izvēlējos gadu nodzīvot ārzemēs, ko sniedza Eiropas Solidaritātes Korpuss. Tā es iepazinu Latviju.

Šī valsts neizskatījās un neraisīja tādas sajūtas kā jebkas cits kur es iepriekš esmu bijis. Man bija sajūta, ka es atrodos Eiropā, bet tajā pašā laikā ne gluži tā. Šeit lietas bija unikālas. Valoda, tradīcijas, vēsture… es piedzīvoju patīkamu satraukumu par jauniem atklājumiem pēc tik ilga laika, kas bija pavadīts ceļojot pa centrālo Eiropu.

Bija tik daudz lietas, ko izbaudīt: jaunas garšas, jauni skati, elpu aizraujoša daba, jauna valoda un kultūra un daudz kas cits. Es iemīlējos “Ādažu Čipšos” un “Kārumā”. Latvijā pirmo reizi savā dzīvē sāku doties pārgājienos, jo pateikt “nē” dabai, kas vienmēr ir pie tava durvju sliekšņa, nav iespējams. Es ceļoju visapkārt Latvijai – uz ikvienu reģionu, jāatzīst, tas vēl joprojām ir kaut kas, ko es neesmu spējis izdarīt Turcijā. Latvija man palīdzēja piedzīvot daudzas “pirmās reizes”.

Protams, dzīvojot Latvijā, es saskāros ar vairākām problēmām, piemēram, atturīgiem cilvēkiem, mazāk saules, mazāk fiziskā kontakta, atšķirībām emociju izrādīšanā, integrēšanos valstī bez valodas zināšanām, nepieciešamajiem dokumentiem un daudz ko citu. Sākotnēji es jutos ļoti vientuļš – visi bija un vēljoprojām ir ļoti draudzīgi, bet lielākā daļa latviešu izvēlas daudz nerunāt par savu personīgo dzīvi un uztur gan sociālo, gan fizisko distanci. Nākot no kultūras, kur mēs apskaujamies un sabučojam viens otru, kad satiekamies, vai raudam un smejamies kopā, tas bija viens no maniem visievērojamākajiem izaicinājumiem. Pašlaik es jau esmu vairāk pielāgojies situācijai.

Pēc tam, kad mans brīvprātīgais darbs bija noslēdzies, es uz deviņiem mēnešiem devos atpakaļ uz Turciju. Bija labi atgriezties, bet situācija nešķita pārāk spoža. Covid-19 pandēmijas dēļ, ekonomiskais un politiskais saspīlējums valstī bija tik augstā līmenī, ka atgriežoties nejutos laimīgs. Es sāku meklēt iespējas, kuras man spētu nodrošināt labāku dzīvi – Latvija bija viena no izvēles iespējām, ņemot vērā, ka šeit zināju visu no A-Z. Par laimi vai arī – “likteni”, sāku strādāt tajā pašā organizācijā, kurā biju brīvprātīgais, par vadītāju projektā par migrāciju, jo arī pats esmu migrants.

Par cik jau biju šeit dzīvojis iepriekš, man bija vieglāk iejusties, taču lielākās problēmas sagādāja nepieciešamā dokumentācija un izmaksas. Es vairākas reizes jutos demoralizēts vai arī sapņoju par to, ka saņemu vai nesaņemu savu ID karti, bet, pateicoties līdzcilvēku palīdzībai un ticībai sev, es tagad dzīvoju Latvijā.

“Esmu eiropietis” man nozīmē daudz, jo tā ir to cilvēku “balss”, kas cenšas veikt ievērojamas izmaiņas savās dzīvēs, lai arī kādi būtu viņu iemesli, lai migrētu. Es uzskatu, ka mēs visi esam līdzīgi putniem, kas migrē uz siltākām pasaules daļām.

Pateicoties pieejai, kāda ir šim projektam – izklāstot, kāda ir migrācijas nozīme visai sabiedrībai – es gribu ticēt, ka ilgtermiņā lietas mainīsies uz pozitīvo pusi. Es lepojos ar to, ka es esmu daļa no šī.., ka esmu viena no “balsīm”.

Vairāki gadi, kas pavadīti ceļojot, un migrēšana uz Latviju, ir pilnībā izmainījuši manu skatījumu uz pasauli. Es esmu palicis daudz atvērtāks, drosmīgāks, pieņemošāks un saprotošāks. Protams, izaicinājumi vienmēr paliks, lai arī kurp tu dotos, bet Latvija man ir iemācījusi lūkoties pretī izaicinājumiem un no tiem mācīties. Latvija ir mans pirmais solis manā migrācijas piedzīvojumā.

Ar nepacietību gaidu to, ko spēšu piedzīvot gan šajā valstī, gan arī kaut kur citur pasaulē.

 

/ Onur Obekcan

Previous story Back Next story Forward

Partneri