Migrācija ir izaicinājums, bet tas noteikti ir tā vērts

Vien daži uzdrošinās pārcelties uz dzīvi citā valstī. Iemesli ir diezgan saprotami: bailes no nezināmā, jauna sociālā kapitāla izveidošana, birokrātijas lietas un, protams, migrācijas dārgās izmaksas. Tie, kas tam ir gatavi, noteikti ir ļoti drosmīgi cilvēki.

Viens no tādiem ir mans tētis. Pirms septiņiem gadiem tieši viņš kopā ar mūsu lielo ģimeni nolēma pārcelties no Novosibirskas uz dzīvi Latvijā. Man tajā laikā bija 13 gadi. Pusaudžu vecums īpaši nepalīdzēja manai aklimatizācijai, tā aizņēma apmēram divus, trīs gadus. Kaut gan tagad liekas, ka tas ir diezgan īss laiks, lai sāktu justies komfortabli svešā valstī.

Atceros, cik ļoti pārdzīvoju par to, ko vilkt manā pirmajā 1. septembrī Latvijas skolā. Skolās, kurās agrāk gāju, formāls apģērbs bija obligāts, tādēļ es uzvilku baltu džemperi un melnus džinsus, lai nebūtu pārāk svinīgi, bet tomēr pēc noteikumiem “balta blūze, melni svārki”. Aizvien prātā palicis skolotājas skatiens, kad es mācību stundā pajautāju, vai drīkstu aiziet uz tualeti. Izrādījās, ka nav obligāti jāstāsta visiem, kur tev ir jāiet. Man tas likās dīvaini – kā tā var vienkārši iziet no klases, neatvainojoties vai neprasot atļauju? Latvijā skolēni ir brīvāki un jūtas vienlīdzīgi ar pieaugušajiem. Arī es pēc dažiem gadiem šajā valstī sāku justies pārliecinātāka un drošāka ikdienas situācijās.

Pēc dažiem gadiem, precīzāk tad, kad man palika 18 gadi, sākās problēmas ar dokumentiem. Tas bija ļoti aizraujošs periods! Lai atrastos svešā valstī, ir nepieciešams oficiāls cēlonis – citādāk nav iespējams iegūt uzturēšanās atļauju. Kad es pabeidzu mācības un sasniedzu pilngadību, mani iepriekšējie uzturēšanās iemesli dokumentu noformēšanai vairs nebija nedz atbilstoši, nedz aktuāli. Tāpēc nācās iemācīties lasīt likumus. Šī prasme noderēja man arī vēlāk, kad, pat saņemot pastāvīgo uzturēšanās atļauju, kuru pielīdzina Latvijas nepilsoņa statusam, man nebija tiesības uz valsts budžeta finansētu vietu augstskolā. Kopā ar tēti divus gadus krājām informāciju no Izglītības ministrijas, Rīgas universitātēm, Latvijas likumdošanas un Tiesībsarga, draugi palīdzēja rakstīt iesniegumus un oficiālas vēstules, tomēr viss apstājās, jo juridiskie pakalpojumi pieprasītu tik pat lielu naudu, kāda ir studiju maksa. Universitātē es netiku, bet atradu vēl labākas iespējas Latvijā!

Visas tās problēmas, kas rodas pielāgojoties dzīvei jaunā valstī, deva man neaptveramu dzīves pieredzi un iespaidu klāstu. Kaut vai Jāņi, kad mēs ar draudzeni un viņas ģimeni naktī dziedājām Līgo dziesmas un dejojām pie milzīga ugunskura, tad es arī pirmo reizi pagaršoju Jāņu sieru – tas viss man sniedza tik brīnišķīgas emocijas, kuru dēļ es būtu gatava pārvarēt visas grūtības vēlreiz.
Protams, ir vērts pieminēt, ka, pārvācoties uz Eiropas Savienību, man radās vairākas iespējas, par kurām es pat nesapņoju dzimtajā valstī. Piedaloties Erasmus+ projektos, jauniešu organizācijās un brīvprātīgajā darbā, es apmeklēju dažādas Eiropas valstis un fascinējošus pasākumus, satiku daudz foršu un intersantu cilvēku, iemācījos jaunas valodas un iemaņas. Paldies, pārcelšanās, es vairs nebaidos no jaunā!

Autore: Ekaterina Pestolova, 20 gadu veca jauniete, jaunākā datu inženiere, kas dzimusi Novosibirskā, Krievijā, un 2014. gadā pārcēlusies uz dzīvi Latvijā

Previous story Back Next story Forward

Partneri