Nekad te neesmu juties kā mājās

Intervija ar Džordžu Stīlu 2021. gada 21. decembrī

Mani sauc Džordžs Stīls, man ir 62 gadi, no kuriem jau 27 gadus dzīvoju šeit, Latvijā. Mana sieva ir latviete, un tas ir iemesls, kāpēc es šeit ierados. Mums ir divi bērni – 18 gadus veca meitene un 13 gadus vecs zēns. Galvenokārt es mācu angļu sarunvalodu, tā ir mana galvenā nodarbošanās, bet esmu arī nepilna laika aktieris Daugavpils teātrī. Es arī ierunāju tekstus (voice-over), un iesaistos reklāmās. Tātad es arī esmu nepilna laika profesionāls aktieris, un es joprojām veicu korektūras un labošanas darbus angļu valodā. Tās ir lietas, kas bieži ir saistītas ar valodu, bet arī ar mākslu. Es piedzimu Klīvlendā. Ohaio, Klīvlendā jeb pilsētā ASV, nevis rajonā Apvienotajā Karalistē. Un, kā jau teicu, tas bija pirms 62 gadiem, tātad 1959. gadā. Patiesībā ar manu sievu satikāmies Klīvlendā, mēs strādājām kopā. Viņa bija programmā, kas ļāva viņai strādāt un studēt. Vietā, kur viņa tobrīd strādāja, strādāju arī es. Satikāmies, iepatikāmies viens otram, un, kad viņas programma gadu vēlāk beidzās, viņa lūdza mani braukt uz šejieni, uz Latviju. Viņa domāja, ka labāk būtu, ja mēs būtu šeit. Būtu lielākas iespējas. Un pēc pieciem mēnešiem, kad viņa atgriezās Latvijā, es viņai sekoju, un kopš tā laika esmu šeit.

Tolaik ārzemju latvieši sūtīja to, ko vietējie latvieši sauca par humāno palīdzību. Tas notika tieši pēc Padomju Savienības sabrukuma, un tāpēc ārzemju latvieši īrēja šos lielos kuģu konteinerus, un viņiem bija kastes, ko viņi iegādājās noteiktos izmēros. Viņi, sakravājot šajās kastēs mantas, sūtīja tās saviem radiniekiem. Mana sieva (tolaik mana draudzene) par to uzzināja, un es nopirku vairākas kastes. Es sakravāju lielāko daļu no savām būtiskākajām lietām, kas man, manuprāt, būtu vajadzīgas Latvijā. Tās lietas, ko es nevarēju ņemt līdzi lidmašīnā – katlus, pannas u.tml. Tad es tās aizsūtīju uz Latviju. Tolaik tas bija vienīgais veids, un tas nebija pats vieglākais. Ja es pareizi atceros, tad kastes atnāca dažus mēnešus pēc mana ierašanās šeit, varbūt divus mēnešus pēc tam, varbūt tikai dažas nedēļas. Bet jā, tas bija vienīgais veids, kā to izdarīt.

Es gribētu teikt, ka fiziskā pārcelšanās nebija tik grūta. Lai gan tas nebija tik grūti, tā bija pirmā reize, kad savā mūžā biju ārpus kontinentālās Amerikas. Es nekad nebiju lidojis transkontinentāli. Man vēl nekad nebija bijusi pase. Tas ir ļoti raksturīgi amerikāņiem – mēs tik daudz neceļojam, tāpēc mums nav pases. Es pasi saņēmu, manuprāt, pāris nedēļas pirms aizbraukšanas no ASV, lai atbrauktu uz Latviju. Man bija arī citas pārmaiņas. Man ir bērni ASV, tāpēc tā bija grūtākā pārmaiņa, jo es viņus atstāju kopā ar viņu māti, protams. Taču faktiskā fiziskā pārcelšanās nebija tik grūta, kā cilvēki varētu domāt.

Mana ierašanās Latvijā bija un ir mazliet līdzīga tam, kāda ir šodiena (2021. gada 21. decembris). Es to varu apkopot divos vārdos – auksta un pelēka, runājot ne tikai par laika apstākļiem, bet par cilvēkiem un par kopējo atmosfēru. Ļaujiet man paskaidrot. Es šeit ierados oktobrī, līdz ar to laika apstākļi bija diezgan līdzīgi, kādi tie ir šodien. Patiesībā, kad te nokļuvu, tā bija pirmā sniegotā diena Latvijā. Bija auksts un pelēks, un drūms. Un tas bija pirms ēku pārmodelēšanas un restaurācijas sākuma. Visas ēkas joprojām bija vecajās padomju vai pirmspadomju krāsās un netika restaurētas, tāpēc tās bija pelēkas. Tajā laikā cilvēki ģērbās tikai melnā vai pelēkā krāsā, nebija īsti spilgtas krāsas, kādas man šodien ir mugurā. Protams, spilgtas krāsas drēbes eksistēja, bet cilvēki tās vienkārši nevalkāja. Un, protams, ielas nebija labi apgaismotas. Tās joprojām nav labi apgaismotas, bet ir labāk nekā toreiz. Pat cilvēki staigāja apkārt kā Dostojevska romānā. Viņi bija izskatījās visai nelaimīgi, nesmaidīja. Man jāatgādina cilvēkiem, ka tas bija tikai dažus mēnešus pirms banku krīzes, tāpēc es burtiski nokļuvu šeit sliktākajā laikā, kad cilvēks no ārzemēm šeit varēja nokļūt pēc Padomju Savienības krišanas. Tā teikt, tas bija sākums ļoti emocionāli grūtam laikam vietējiem iedzīvotājiem.

Latviešu sabiedrība kopumā nav ārzemniekus pieņemoša. Bet tā ir vēl nepieņemošāka pret cilvēkiem, kuri ir acīmredzami atšķirīgi. Un, protams, es ar to domāju cilvēkus no citiem ģeogrāfiskiem apgabaliem, piemēram, Tuvajiem Austrumiem vai Āfrikas, vai dažos gadījumos pat Āzijas, Dienvidamerikas vai Centrālamerikas. Cilvēkus, kuri acīmredzami atšķiras no Eiropas modeļa, un tāpēc, nē, es nejutos šeit gaidīts, šajā sabiedrībā. Mana sieva darīja visu iespējamo, lai palīdzētu man justies gaidītam. Viņa mani iepazīstināja ar saviem universitātes kursa biedriem, bijušajiem kursa biedriem, kuri bija ļoti plaši domājoši, un tā tālāk. Un tas palīdzēja līdz zināmam brīdim. Mana sieva tolaik strādāja Apvienoto Nāciju Organizācijā, un tāpēc viņa strādāja starptautiskā grupā, kas bija viņas kolēģi. Viņa mani iepazīstināja arī ar šiem cilvēkiem, un laiku pa laikam es saskrējos ar amerikāņiem un, manuprāt, vienu vai diviem vāciešiem, kuri bija atvērti iesaistīties dzīvē ārpus Latvijas. Citiem vārdiem sakot, cenšoties būt multikulturālāki. Pat mazāk multikulturālā sabiedrībā kā Latvijā bija grūti, jo šeit nebija pretimnākoša mentalitāte pret melnādainiem cilvēkiem. Jāpiemin, ka Latvijā jau bija vairāki melnādaini un citas ādas krāsas (people of color) cilvēki, tie bija bijušie Aviācijas institūta studenti, kas bija palikuši pēc Padomju Savienības krišanas. Dažiem no viņiem bija ģimenes, daži no viņiem vienkārši bija iestrēguši šeit, jo viņi nevarēja atgriezties savās valstīs, jo tajās bija komunistiskie režīmi vai arī tās nebija brīvas, un cilvēki nevēlējās doties atpakaļ. Tāpēc šie jaunieši, lielākoties vīrieši, un dažas sievietes bija šeit, un viņiem tas bija ļoti grūts laiks. Integrācijas policija vai migrācijas policija, es neatceros īsto vārdu, šajā laikā mēģināja šos cilvēkus sadzīt rokā un izraidīt, vienkārši izsviest viņus no valsts, cik ātri vien iespējams. Šī mentalitāte bija arī klātesoša sabiedrībā. “Šie melnādainie cilvēki ir šeit, un viņiem jādodas prom pēc iespējas ātrāk.” Un nebija nekādas atšķirības starp bijušo studentu vai cilvēku, kas šķērso robežu, vai, piedodiet, cilvēku, kas nelegāli šķērso robežu, vai kādu afroamerikāni vai afroamerikānieti, kas šeit ierodas dzīvot savu dzīvi. Nebija nekādas atšķirības. Jūs visi esat melnādaini, un mēs to negribam.

Jā, man arī bija grūti integrēties šeit kā afroamerikānim. Man nebija praktisku zināšanu nevienai no vietējām valodām. Un daudzi cilvēki man metīsies virsū, kad es pateikšu “nevienai no vietējām valodām”, jo latviešu valoda ir valsts valoda. Taču ir divas pilnīgi funkcionējošas valodas vai, atvainojiet, bija divas pilnībā funkcionējošas valodas, kad es šeit ierados. Valsts valoda un krievu valoda, to es ar to domāju. Un man īsti nebija nekādas praktiskas zināšanas. Es burtiski atvedu līdzi Kārļa Streipa mātes grāmatu un kasešu lentes, un es staigāju apkārt ar savām austiņām, katru dienu klausīdamies viņas lentēs, un tad vakaros es veicu gramatikas vingrinājumus viņas grāmatā. Bet ar to nepietika, visu laiku tikai atkārtojot frāzes kā papagailim. Man vajadzēja vairāk, bet tā pietrūka. Tāpēc tas mazliet vairāk – vai patiesībā ļoti – apgrūtināja orientēšanos “ielās”, orientēšanos sabiedrībā. Tāpēc visas tās lietas, saliktas kopā, nebija īpaši viegli panesamas. Godīgi varu teikt, ka, pēdējos 27 gados dzīvojot šeit, nekad neesmu juties kā mājās. Kaut arī es, iespējams, šobrīd jūtos labāk. Lai gan man ir pilsonība, man te ir divi bērni, ir darbs, paziņas un draugi, es nekad neesmu juties šeit gaidīts. Nekad neesmu juties tā, it kā šī būtu vieta, kur es gribētu palikt. Patiesībā mana pirmā darba vieta palīdzēja man justies labāk. Mans pirmais darbs bija kā basketbola trenerim Valtera basketbola skolā, kas tagad vairs neeksistē. Tas bija Sporta Pilī, un patiesībā Valters gribēja, lai es mācu bērniem, kas mācījās par basketbolistiem, angļu valodu. Runa nebija tik daudz par basketbolu. Es to darīju, un bērni lielākoties bija ļoti atvērti un laipni. Un viņi pat mēģināja man iemācīt kādu vārdu latviski, kamēr es mācīju angļu valodu. Man joprojām ir diezgan labi sakari ar dažiem no šiem bērniem. Es sāku justies labāk, kad viss attīstījās ar darbu, kad iesaistījos sarunās par integrāciju un tamlīdzīgām lietām. Tas man palīdzēja justies labāk, tas palīdzēja man vairāk atbrīvoties no tā, ko jutu sevī kā akmeni uz sirds, kas līdz šim dažos gadījumos bija vientulība. Bet tas nekad nepārvērtās sajūtā, ka šīs būtu manas mājas.

Es apsolījos tevi nešokēt, bet tomēr tevi nedaudz šokēšu ar šo, jo tas ir kaut kas tāds, ko es parasti atturos stāstīt, kad es lasu lekcijas, kad es sniedzu prezentācijas, kad man, kā jau teicu, ir saruna ar cilvēkiem. Pastāstīšu par vienu situāciju. Pastāstīšu par pirmo reizi, kad saskāros ar rasiālismu (racialism), ja ir saprotama atšķirība starp rasismu un rasiālismu. Ja nezināt atšķirību starp rasismu un rasiālismu, iesaku cilvēkiem iepazīties ar abiem vārdiem, jo atšķirība patiesi pastāv. Teikšu tā, ka rasiālisms ir sistēma. Tas ir sistemātisks rasisms, ar ko saskaramies ikdienas situācijās. Mana pirmā sastapšanās ar rasiālismu Latvijā notika dažus mēnešus pēc manas ierašanās šeit. Mana sieva un daži viņas darba kolēģi, un daži viņu draugi, kas visi bija ārzemju latvieši, un es aizgājām uz tagad vairs neesošo klubu, ko sauca “Saksofons” un kas tolaik atradās Stabu ielā 43. Mēs iegājām šajā klubā, jo šie ārzemju latvieši, kanādieši un amerikāņi patiesībā bija daļa no grupas, kas tovakar tur spēlēja mūziku, un viņi uzaicināja manu sievu un mani pievienoties. Tā nu mēs iegājām, un, kā parasti, es iegāju pēdējais, jo tā es uzaugu rajonā (hood) – tu vienmēr ej pēdējais, lai tev neuzbruktu. Es gāju viņiem nopakaļ, un tur bija kāds puisis, kas it kā bija atbalstījies pret sienu, un, kad visi gāja viņam garām, viņš iegāja starp mums, nogrieza man ceļu. Mana sieva un viņas draugi to nepamanīja un turpināja iet iekšā, un viņš man teica, ne sliktā, ne labā, bet lauzītā angļu valodā: “Parādi man savus dokumentus.” Un es teicu: “Ko?” Es biju pilnīgi šokēts un teicu: “Manus dokumentus, kāpēc man jums jāparāda mani dokumenti?” Viņš iebāza roku mēteļa kabatā un izvilka šo mazo, salokāmo kartīti. Tas bija papīrs vai kartons, vai kaut kas tamlīdzīgs, un tajā bija viņa fotogrāfija un daži vārdi, kurus es tolaik nevarēju lasīt. Atcerieties, es nerunāju ne latviešu, ne krievu valodā. Un viņš teica: “Šis norāda, ka drīkstu. Parādi savus dokumentus.” Un es teicu: “Paklau, man nav jums jārāda mani dokumenti.” Viņam mugurā bija uzvalks vai mētelis, viņš atvēra mēteli, un tur bija arī viņa dienesta ierocis. Tur tiešām bija viņa ierocis, un viņš teica: “Vai tu šo redzi? Tas nozīmē, es drīkstu redzēt tavus dokumentus.” Bija skaidrs, ka viņš bija dzēris. Viņš nekrita gar zemi piedzēries, bet bija acīmredzami iereibis. Tieši tajā brīdī, kad viņš aizvēra mēteli, atgriezās mana sieva, viņas kolēģi un draugi. Un viņa viņam jautāja: “Kas par problēmu?” Un viņš kaut ko teica viņai latviešu valodā. Viņa atbildēja, un viņš pagriezās pret mani un teica: “Vai tā ir tava sieva?” “Jā, tā ir mana sieva.” Un viņš teica: “Ak, man jāiet.” Un viņš aizgāja. Tā bija mana pirmā, bet ne pēdējā sastapšanās ar rasiālismu, kas bija sistēmisks, tikai dažus mēnešus pēc tam, kad biju šeit ieradies. Patiesībā man ir apnicis minēt dažādus piemērus par to, kas man šeit ir notikuši, jo es jau tos esmu devis citās intervijās un lekcijās. Ir varbūt divreiz, trīsreiz vairāk tādu gadījumu, par kuriem es publiski nerunāju. To ir tik daudz, ka es vienkārši esmu pazaudējis skaitu. Bet iemesls, kāpēc man tas ir apnicis, ir tas, ka cilvēki šeit atsakās pieņemt vai pat atzīt cilvēka dzīves pieredzi. Ja saproti, ko tas nozīmē, dzīves pieredze. Tās lietas, ko cilvēks pārdzīvo ikdienā un kas viņu ietekmē. Ja cilvēki saka: “Es neticu, ka tas notika,” tad, ziniet, viens no maniem dēliem man teica: “Atsūti man bildes, ja nav bildes – tā nenotika”. Tā ir mentalitāte, kas cilvēkiem šeit ir, un tā ir apzinātā ignorance – termins, kuru es lietoju ļoti daudz. Šeit ir cilvēki, kuri atsakās pieņemt cilvēka dzīves pieredzi un nevēlas tapt apgaismoti. Turklāt viņi grib palikt vienaldzīgi apzinātas ignorances dēļ. Viņi nekad nedomās, ka šīs lietas būtu patiesas. “Nē, tas patiesībā nenotika, Džordž,” un es viņam saku: “Bet tā tas bija.” “Nu, tu droši vien pārprati.” Ko? Kas tas ir? Un vēl gazlaitings – cits termins, ko es lietoju ļoti bieži, jo tas ir ļoti dominējošs. Situācija, kad runa ir par baltajiem cilvēkiem, kas aizstāv citu balto cilvēku rīcību. Gazlaitings. “Nē, tas, ko tu domāji, ko tu dzirdēji vai redzēji, patiesībā nenotika.” Tas ir vienkārši par daudz. Man ir 62 gadi. Es visu šo laiku esmu bijusi uz šīs planētas. Es piedzimu naktī, bet es nepiedzimu vakar. Tam nav attaisnojuma, realitātei nav attaisnojuma. Nav nekāda attaisnojuma nepieņemt cita cilvēka dzīvesstāstu, it īpaši, ja tu gribi, lai kāds paskaidro, lai pieņem arī tavu dzīves stāstu. Tam nav nekāda attaisnojuma. Nemaz.

Latviešu valodas mācīšanās process, kā es jau sāku stāstīt, bija diezgan lielā mērā manis paša rokās. Ja bija valdības finansēta programma, tad es par to nezināju. Nevienā svešvalodā nebija sludinājumu par to. Ja pareizi atceros, tad varēja būt kursi krievvalodīgajiem, kas tolaik bija šeit, bet, manuprāt, tas bija ļoti ierobežoti, un tas uz mani neattiecās. Es biju ārzemnieks. Un runa nav par rasi vai ko tamlīdzīgu. Es vienkārši biju pilnīgi svešs, un šeit nebija nekā, kas uz mani attiektos. Tas bija tā – labi, zini, ja tu to dari, tad dari. Ja nedari, tad nedari, nevajag. Bet es, kā jau teicu, atvedu sev līdzi Kārļa Streipa mammas grāmatu un kasešu lentes, un ar to es nodarbojos. Bet tad Kārlis Streips pats, es viņu pirmo reizi dzīvē satiku tepat Latvijā, viņš ir manas sievas drauga draugs, pats strādāja Lattelecom par projektu vadītāju, un viņš man palīdzēja atrast latviešu valodas skolotāju. Es joprojām saku, ka viņa bija labākā latviešu skolotāja pasaulē. Viņa bija lektore Latvijas Universitātē, krievu un lietuviešu valodas pasniedzēja, jo viņa ir daļēji lietuviete. Viņa ir no Sēlijas, pie Lietuvas robežas. Viņa man apbrīnojami palīdzēja, mēs nostrādājām divarpus gadus divas reizes nedēļā un katru reizi pusotru stundu, un viss tika apmaksāts no manas kabatas. Protams, sieva man palīdzēja samaksāt arī par šiem kursiem, bet tas viss bija uz mani. Tas bija uz maniem pleciem, un tāpēc es apguvu latviešu valodu, jo gribēju. Es tiešām gribēju. Es domāju, ka ir svarīgi cienīt valsti, kurā dzīvoju, cienīt kultūru, kurā dzīvoju, bet arī spēt komunicēt. Ļoti bieži sākumā, kā jau iepriekš minēju, es biju kopā ar savu sievu (tolaik draudzeni) un viņas draugiem, un viņi par kaut ko runāja. Viņi sāka angļu valodā un tad pārgāja uz latviešu valodu, viņi smējās vai ķiķināja par kaut ko. Ziniet, es pajautāju, ko viņi tikko teica, un viņa man sniedza tikai fragmentus no tā, kas tika pateikts. Vai, teiksim: “Ak, neko, neko.” Es atkal jutos kā pamests. Tā nu es gribēju zināt, par ko viņi smejas, un, vai man tas liktos smieklīgi, vai man būtu interesanti un spētu turpināt sarunu. Un tie atkal ir iemesli, kāpēc es mācījos latviešu valodu, kāpēc es pie tās pieķēros un piespiedu sevi. Tas bija tāpēc, ka vēlējos iekļauties sabiedrībā. Dīvainā daļa par mani ir tā, ka vēlējos mācīties latviešu valodu, kļūt par lietpratēju latviešu valodā, kļūt gana prasmīgs lietotājs arī tāpēc, lai pat Dziesmu svētkos dziedātu tautas dziesmas, piedalītos teātros Latvijā, iegūtu savu pilsonību. Sabiedrībā ir cilvēki, kas to nenovērtē, nepieņem. Atsaucoties uz Jāni Sīli, kurš uzrakstīja pāris rakstus par mani, viens bija saistīts ar Dziesmu svētkiem, bet otrs bija par to, kā viņš izjuta manu briesmīgo gramatiku un manu briesmīgo akcentu un uzskatīja to kā degradāciju viņa valodai. Viņš labprātāk gribētu, lai turu muti ciet, nevis bojātu viņa dzimto valodu. Viņš nav vienīgais, kurš ir uzrakstījis tādas lietas vai pat teicis tādas lietas man. Bet, ziniet, man tas ir ļoti sāpīgi pēc visa pavadītā laika, ko esmu veltījis valodas apguvei. Kā jau teicu iepriekš, es to esmu darījis aiz cieņas pret valsti, pret kultūru un pretī saņemu negatīvo.

Pirms tam, kad es apprecējos un mums bija bērni, varēju saglabāt tikai savu Amerikas pilsonību. Mana dotā pilsonība, mana ASV pase un uzturēšanās atļaujas. Noteiktā brīdī uzturēšanās atļaujām bija jākļūst no pagaidu par pastāvīgu. Manuprāt, pastāvīgā ilga 10 gadus, ja pareizi atceros. Tad man tā bija jāmaina, un katru reizi tā maksāja naudu. Kādā brīdī es pie sevis nodomāju, ka tas ir muļķīgi, vajadzētu iegūt Latvijas pilsonību. Un tajā laikā, kad es par to domāju, tas man maksātu manu ASV pilsonību. Man, piemēram, būtu no tās jāatsakās kā Vairai Vīķei-Freibergai. Viņa atteicās, un es domāju – vai tiešām gribu to darīt? Ja tā, tā ir milzīga cena. Lai kāds mani labo un es par to būtu pateicīgs, bet es domāju, ka bija 2017. vai 2015. gads, esmu piemirsis, atvainojos – pirms tam ārzemju latviešiem tika atļauta dubultā pilsonība, un tad kādā brīdī Latvijas valdība to apturēja. Pārtrauca dubultpilsonību daudzu dažādu iemeslu dēļ, daži no tiem bija ļoti slikti un negatīvi, bet Latvijas valdība atjaunoja dubultpilsonību NATO locekļiem, šo dalībvalstu iedzīvotājiem. Kā amerikānis, NATO dalībvalsts pilsonis es domāju – o, ziniet, šī ir mana iespēja iegūt Latvijas pilsonību un arī saglabāt savu ASV pilsonību. Es nodomāju – vai tiešām es to gribu? Es domāju, ka man tas neizmaksās neko, tikai dažus eiro. bet viņi to patiešām gribēja. Es jau teicu, ka nekad neesmu juties tā, it kā šīs būtu manas mājas. Bet tad es kļuvu par amerikāni un teicu sev: “Šī valsts man ir parādā. Viņi ir man parādā. Pēc visa, kam esmu gājis cauri, pēc visa, ko esmu darījis, šī valsts man ir parādā”. Es mācījos, pašmācības ceļā ļoti cītīgi mācījos. Pilsonības pārbaude ir divās daļās – valoda un vēsture. Valodu es izturēju bez problēmām. Pirmajā reizē es izkritu vēsturē, tādēļ man bija jāatgriežas, bet ar otro reizi es to nokārtoju. Tā nu es esmu dubultpilsonis.

Runājot par pavadīto laiku šeit, es gribētu teikt kā latvieši saka – “kā kurā dienā”. Ir brīži, kad iešana pa ielu ir grūtāka kā citās dienās. Pandēmijā pozitīvais ir tas, ka cilvēki ir vairāk ierāvušies sevī, viņi neizmet savu rasismu manā vai citu cilvēku sejās tikpat lielā mērā kā pirms pandēmijas. Es domāju, ka lielākā nožēla, godīgi sakot, ir par to, ka mani divi bērni, mani divi bērni šeit, mana meita un mans dēls, ir izgājuši cauri rasismam. Man pat nav vārdu nevienā valodā, lai pateiktu, kā es par to jūtos, jo šie ir divi jaunieši, kas dzimuši un auguši šeit. Viņi ir bilingvāli, bet viņu pirmā valoda ir latviešu. Viņu pamatmentalitāte ir latviešu, un ir cilvēki, kas ar rīcību un ar saviem vārdiem pauž – nē, tu neesi latvietis. Vai nu tieši vai netieši. Un, protams, viņi izmanto arī citus vārdus, kas ir vēl sāpīgāki un ļaunāki. Viņi arvien vairāk virzās uz to, kā domā citi jaunieši, kas ir – kāpēc man šeit jābūt? Citi jaunieši šeit, kas ir regulāri vietējie, viņi domā, ka šeit nav nekādas perspektīvas ne attiecībā uz darbavietām, ne algām un tamlīdzīgām lietām. Un manu bērnu perspektīvas ir – kāpēc man jābūt šajā rasistiskajā valstī? Kāpēc man jādzīvo savā valstī, kas mani ienīst par kaut ko, pār ko man nav nekādas kontroles?

Turpinot par dzīvošanu Latvijā, pirmā fāze bija tad, kad 1994. gadā pirmo reizi šeit nokļuvu, tā bija klusa. Otrais posms bija no 1999. līdz 2005. gadam, ko es saucu par šausmu gadiem, jo tas bija laiks, kad neo-nacisti faktiski staigāja pa ielām. Ielās bija skinhedi, viņi Latvijā uzbruka cilvēkiem ar citu ādas krāsu. Kad es cilvēkiem atkal stāstu savu dzīves pieredzi, viņi tam netic. Jūs varat to pameklēt Google, ir vēl dažas tīmekļa lapas, kurās redzams, ka Latvijā patiesībā ir notikuši rasu uzbrukumi no skinhedu un neo-nacistu puses. Tad ir bijis periods pēc 2005. gada līdz šim brīdim, kas vairāk vai mazāk bijis klusāks. Vairāk vai mazāk un klusāks – uzsvars uz abiem šiem vārdiem. Es teiktu, ka rasu neiecietība tagad izpaužas mazāk vokālā veidā, bet tomēr ir acīmredzama līdz kaut kādam punktam, un tas notiek, izmantojot mikroagresijas. Tādas mikroagresijas kā rādīšana ar pirkstu, smiešanās un citas lietas, kas notika divas reizes biežāk pirms pandēmijas. Es braucu ar sabiedrisko transportu, tur bija daži jaunieši, viņi paskatījās uz mani un sāka dziedāt dziesmu, kurā bija iekļauts n-vārds. Tas bija automātiski – it kā viņiem tas jādara, jo es esmu šeit. Kāpēc? Un es cilvēkiem esmu teicis: “Ziniet, kas ir jūsu problēma?” Es to daru diezgan bieži. Kāpēc tu skaties? Kas ir par problēmu? Kāpēc? Reizēm es jūtu, ka cilvēki cenšas pateikt: “Hei, tu zini? Tu esi melnādains!” Mana atbilde uz šo jautājumu ir:” Katru dienu 62 gadus esmu zinājis, ka esmu melnādains. Tev nevajag mani parādīt. Mostos, paskatos spogulī un saku, ka šodien esmu melnādains. Es vakar biju melnādains un rīt būšu melnādains.” Tādēļ nē, attieksme nav mainījusies, tikai izmaiņas uzvedībā. Manuprāt, jaunākie pētījumi ir parādījuši, ka negatīvisms pret melnādainiem cilvēkiem Latvijā joprojām ir salīdzinoši augstā līmenī. Turklāt, kā mēs zinām ar pētījumiem, tā ir tikai redzamā aisberga daļa. Ja tā ir 10%, tad droši vien tie ir 25%. Ja tā ir 15%, tad droši vien tie ir 40%. Tātad, tas ir daudz vairāk, nekā cilvēki zina un saprot.

Šajā sabiedrībā neko nevar mainīt. Es jau runāju par apzināto ignoranci. Ja jūs izvēlaties nepieņemt cita cilvēka dzīves pieredzi, kā jūs varat mainīt pieeju, lai būtu iekļaujošāks, pieņemošāks pret citu cilvēku, kas ir citādāks nekā jūs? Bet man šis jautājums vienmēr šķiet interesants un, piedodiet, bet muļķīgs. Un ļaujiet man paskaidrot – slavens, melnādains britu aktieris piedalījās podkāstā ASV, melnādaino, afroamerikāņu podkāstā, un viņš skaidroja faktu, kad kāds viņam prasīja: “Kā tev šķiet, ko mēs varam darīt? Kā mēs varam atrisināt šos rasisma jautājumus?” Un aktieris teica: “Kāpēc tu to jautā man?” Saprotiet – rasisms ir melnādainu cilvēku problēma, ko rada baltie cilvēki. Viņš turpināja ar analoģiju par to, kā tiek aplaupīta māja. Un es neiešu tik dziļi šajā mājas aplaupīšanas piemērā, bet es gribu dot saprotamāku analoģiju. Ja jūs sastaptu personu, kas bija izvarošanas upuris, vai jūs jautātu šai personai: “Kāpēc, jūsuprāt, pastāv izvarošana? Kas, jūsuprāt, atrisinās izvarošanu?” Tas ir muļķīgs jautājums. Jūs nejautājat personai, kas ir upuris, jūs jautājat personai, kas ir vaininieks. Tas ir tas pats, tieši tas pats, kas rasisms. Tieši tāpat ir ar rasismu. Tas ir tāpat kā teikt: “Jūs radījāt šo problēmu sev. Pastāsti, kā mēs to varam labot.” Es piedzimu ar noteiktu ādas krāsu, es piedzimu ar noteiktiem fiziskiem raksturlielumiem. Tā ir mana problēma, un tāpēc man jums jāpasaka, kā novērst šo problēmu. Absurds! Mans ieteikums ir lasīt. Tagad visi zina doktora Martina Lutera Kinga juniora (Dr. Martin Luther King Jr.)runu vai vismaz nelielas tās daļas. “Jews un gentiles.” Un tā tālāk. “My children by the content of their character” un tā tālāk. Un ikreiz, kad daži baltie grib pierādīt, ka “es neesmu rasists”, viņi izmet šos mazos citātus, kas vienmēr tiek izmantoti. Bet man jautājums ir, vai viņi tiešām ir izlasījuši visus doktora Martina Lutera Kinga juniora vārdus? Vai viņi ir lasījuši “Vēstuli no Birmingemas cietuma” (Letter from Birmingham Jail)? Vai viņi ir lasījuši runu “I’ve been to the Mountaintop”. Vai ir lasījuši kaut ko no Malkolma X (Malcolm X)? No Džeimsa Boldvina (James Baldwin)? No Tanehaši Kouta (Ta–Nehisi Coates)? No Gvendolīnas Brūkas (Gwendolyn Brooks)? No Majas Andželo (Maya Angelou)? Vai viņi ir izlasījuši kaut ko no Alises Valkeres (Alice Walker)? Izglītojiet sevi. Es zinu, ka cilvēki mūsdienās ir slinki. Lielākajai daļai cilvēku, kurus pieminēju, ir arī video internetā, tiešsaistē cilvēki var vienkārši apmeklēt YouTube un atrast video, lai uzzinātu, par ko šie cilvēki runā. Bet viena grāmata, kuru es gribu ieteikt šobrīd, ir Fridriha Džozefa (Frederic Joseph) grāmata “The Black Friend: On Being a Better White Person”. Tā ir pēdējā grāmata, ko es izlasīju. Un virsraksts saka – pagaidi, Džordž, kāpēc tu lasīji – kā kļūt par labāku balto draugu? Jo es nekad neiesaku kaut ko sliktu, ko es pats nelasītu. Domāju, ka šīs grāmatas saturs palīdzētu ne tikai baltajiem cilvēkiem labāk sarunāties ar melnādainajiem cilvēkiem, bet melnādainiem cilvēkiem labākai sarunai ar baltajiem cilvēkiem par to, kā šo situāciju atrisināt. Īstenībā šī ir situācija, kas ir jāatrisina baltajiem cilvēkiem tāpēc, ka mēs to neradījām.

Kāpēc intervija notika manā dzimtajā valodā nevis latviešu? Kā jau iepriekš minēju, esmu zvērējis ar zvērestu atbalstīt latviešu kā vienīgo valsts valodu, un es tam ticu. Es nebūtu tik daudz strādājis pie valodas pilnveidošanas, lai varētu izmantot dažādus vārdus. Protams, valoda vēl ir tālu no ideāla, bet vēlējos padarīt savu valodu pietiekami paciešamu, lai saņemtu Latvijas pilsonību. Tik daudz reižu esmu dalījies savā dzīvesstāstā latviešu valodā, bet cilvēki tiecas vairāk pievērsties manam akcentam un reizēm nepareizajai gramatikas izmantošanai. Es gribu pārliecināties, ka mani vārdi ir skaidri, mani vārdi ir saprotami un mani vārdi ir mani vārdi. Tā, lai nav nekādas neskaidrības par to, ko es cenšos pateikt, un netiek pievērsta uzmanība tam, kā es to saku. Esmu pateicīgs, ka jūs man atļaujat to darīt angļu valodā, bet iemesls, kāpēc es to gribēju darīt angļu valodā, ir, jo es gribēju, lai galvenais būtu mans patiesais stāsts. Es domāju, ka šī, iespējams, ir pēdējā reize, kad sniegšu šādas intervijas. Ja šī ir pēdējā reize, es gribu, lai tā ir pēdējā reālā reize.

Es zinu, ka parasti profesionāļi vienmēr noslēdz ar kādu labu vēlējumu vai ko tamlīdzīgu. Es to darīju agrāk, bet es vairs nejūtos tā. Es esmu noguris. Tas ir kaut kā – tu šādi uzvedies, bet es tev saku, tas ir pieņemami. Es tev piedodu. Bet es to nedaru. Es nepiedodu tādu rasismu, kādu esmu pieredzējis pēdējo 27 gadu laikā. Es nedomāju, ka varu piedot rasismu, kas izrādīts maniem bērniem, kas ir tikai latvieši, bet kuriem ir dažādu rasu vecāki. Es jums nepiedodu. Ne pret vienu konkrētu cilvēku nav nekādas ļaunas domas vai nosodījums, bet es nevaru jums piedot. Un viss.

Previous story Back Next story Forward

Partneri