ERASMUS +, migrācijas rīks vai jauniešu iespēja ES?

Cilvēku dabā jau vēsturiski, varbūt, pašiem to pat neapzinoties, ir pārvietošanās no vienas vietas uz citu, mainot savus ieradumus, pielāgojoties jauniem apstākļiem. Tādejādi, gūstot jaunu pieredzi un zināšanas, kuras ceļ personas vērtību vietējā un starptautiskā mērogā.

Šajā rakstā es gribu pastāstīt par manu  pieredzi par to, kā Eiropas Savienības ERASMUS+ programmas starptautiskā mobilitāte kādā citā pasaules valstī var mainīt personību un nest nozīmīgu pienesumu tālākajai karjerai, neskatoties uz apkārtējo viedokli!

2012. gadā man pašam vēl neapzinoties, es uzsāku savas personības  pilnveidi, riskējot un piedaloties jaunizveidotā Eiropas Komisijas programmā ERASMUS+, kuru piedāvāja skola, kurā mācījos par Tūrisma pakalpojumu komercdarbinieku.

Ņemot vērā manu profesijas specifiku, arī plānotais projekts bija saistīts ar to. Pati mobilitāte paredzēja, ka es nākamos četrus mēnešus pavadīšu Grieķijas salā Corfu, piecu zvaigžņu viesnīcā “Marbela beach hotel Corfu”.

Kā es šodien atceros savu pirmo individuālo migrācijas pieredzi? – Visapkārt virmo apkārtējo atšķirīgais viedoklis par darbu ārzemēs, nepazīstama valsts, sveša valoda un atšķirīga kultūra.

Šo satraukumu un neziņu manī kliedēja manas darbavietas personāls, kurš pēc laika bija jau kā mana ģimene. Tā sniedza man pārsteidzoši draudzīgu uzņemšanu, atbalstu, izpratni un pieņemšanu, tā it kā es būtu daļa no viņu sabiedrības. Tā es piedzīvoju savu pirmo “kultūršoku”, saskaroties ar citas kultūras dzīvesveidu un citu mentalitāti.

Ja runājam par vairāk praktiskām lietām, neizpalika arī darba atļaujas kārtošana Grieķijā, lai uzturoties valstī saņemtu atlīdzību par darbu un maksātu nodokļus. ERASMUS+ projekts paredzēja daļēju finansējumu par dalību mobilitātē, savukārt, daļu dalības maksas sedzu es pats. Būdams students Latvijā, naudu aizņēmos no saviem ģimenes locekļiem, ar domu, ka atgriezīšu naudu to nopelnot Grieķijā. Jāatzīst, ka man tas arī izdevās, jo papildus savai  mobilitātei kā viesnīcas reģistratūras darbinieks veicu papildus darbu vakaros un agros rītos kā saimnieciskā dienesta darbinieks. Es izliku sevi uz visiem 100, un to augstu novērtēja arī viesnīcas menedžeri. Tāpēc pēc projektabeigām pēc gada mani aicināja arī atgriezties darbā, nu jau kā personāla loceklim. Tas pierādīja ne tikai man, bet arī apkārtējiem, ka ārzemēs mūs vērtē kā kvalificētus darbiniekus ar kuriem var rēķināties.

Man bieži jautā, kas mani motivēja dalībai šajā programmā? Vai es nebaidījos no dzīvošanas svešā valstī un no tā, ka mani varēja apkrāpt?  Uz ko es ar pārliecību atbildu: “Tā visa bija vēlme pēc kaut kā jauna. Vēlme pēc kultūras dažadības. Vēlēšanās ceļot un pilnveidoties! Bailes, ka Grieķijā varētu notikt kas slikts vai neplānots nebija, jo kā jau katrā ERASMUS+ projektā tev ir stingrs atbalsts, tavi ERASMUS+ koordinatori. Bailes drīzāk bija no sabiedrības viedokļa, kurš skāra arī mani! ”

Tajā laikā vienīgais viedoklis par jebkāda veida migrāciju ES teritorijā bija valsts pamešana peļņas dēļ. Diemžēl, tikai retais saprata, ka migrācija ir iespēja savai pilnveidei un attīstībai.

Jāatzīst, ka pēc ERASMUS+ projekta un atkārtoti pavadītiem 3 mēnešiem Grieķijā, sekoja mana migrācija uz Lielbritāniju, kur pilsētā Lesterē (Leicester) es pavadīju 2 gadus. Nolūks šai migrācijai bija nemainīgs, visa pamatā manas iespējas ES!

Lielbritānijā mani atkal sagaidīja cita kultūra, es teiktu kultūru mix  – visas pasaules iespējamās kultūras vienā vietā. Mani pārsteidza lielais tautiešu skaits, kuri savu laimi devušies meklēt tieši šeit.

Kārtējais pārsteigums, darba laikā sastaptie cilvēki Latvijā ieguvuši augstāko izglītību – juristi, uzņēmuma vadītāji, skolotāji, profesori, visi migrējuši, lai gūtu peļņu un nepavisam darot to, ko darījuši Latvijā.

Lielbritānijā, lai varētu apmaksāt dzīvošanu un iekrāt naudu studijām Latvijas augstskolai, es strādāju dažādās vietās, arī gabaldarbu, kas dažkārt bija tikai 2 stundu darbs.

Divu gadu laikā Lielbritānijā biju nopelnījis pietiekami daudz, lai jau 2014.gadā absolvētu pedagoģijas programmu un uzsāktu savu dzīvi Latvijā.

Kopš 2015. gada es strādāju “Rīgas Tūrisma un radošās industrijas tehnikumā” ar ERASMUS+ projektiem, sniedzot jauniešiem iespējas EIROPĀ un nostiprinot viņu “Es esmu eiropietis” apziņu.

Šobrīd, Latvijas darba devēju vidū, ne visu, protams, bet ir viedoklis, ka, Latvijas skolās gatavo nevis starptautiskajam darba tirgum pieprasītus speciālistus ar ERASMUS+ atbalstu, bet gan, ka tas ir instruments, lai sagatavotu lētu darbaspēku citām valstīm un pavērtu migrācijas iespējas jauniešiem, lai motivētu viņus pamest savu valsti. Vai tas tā ir?

Pa šiem gadiem manā un manas kolēģes vadībā vairāk nekā 1,5 tūlkstoši jauniešu ir izmantojuši savu iespēju dzīvot citviet Eiropā. Daži no viņiem ir palikuši un savu dzīvi iekārtojuši kādā no ES valstīm, ieņemot nozīmīgus amatus tūrisma un viesmīlības uzņēmumos, bet lielākā daļa ir palikusi Latvijā, un arī šeit ir nozares līderu pieprasīti darbinieki. Tas viss pateicoties viņiem pašiem un ERASMUS+ iespējai.

Gribu ticēt, ka tā ir kļuvusi par manu misiju: “Jauniešu iespēju radīšana Eiropā ar ERASMUS+.“

Previous story Back Next story Forward

Partneri